Nostaļģija

Slikts garstāvoklis? Visa pasaule liekas ļauna un riebīga kā vecs, sapuvis sautējums svētdienas rītā? Perfekts risinājums ir gremdēšanās uzjautrinošās, jaukās (un nenoliegšu, ka reizēm arī apkaunojošās) agrākas un vēlākas bērnības (terminu `vēlā bērnība` iesaku lietot, ja negribat, lai citi uzzina, ka patiesībā pirms pāris gadiem vien šīs briesmu lietas notikušas) atmiņās.
Man šodien bija kārtīga nostaļģijas deva, tik kārtīga, ka pietiek un vēl pāri paliek, tāpēc padalīšos mazliet. Agra bērnība

• Uzzinu, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, ieraugot kā šis viltvārdis piebrauc pie mājas vecā golfā. Lai nebūtu šīs situācijas vienīgais upuris, aizskrienu pie mazākās māsīcas ar vēstījumu, ka Ziemassvētku vecīša nav. Pasaules uzskati ir sagrauti pirmo reizi.

• Vairākus gadus svēti ticu vecākās māsīcas apgalvojumam, ka vecais katla dibens kalnā pie lauku mājas ir dinozauru ola. Vēlāk kāds cilvēks man atņēma šo ticību, lietojot diezgan pārliecinošus argumentus.

• Spēlējot ģimenes, kur viena ir māte, otra ir bērns, vienmēr vēlos būt bērns, jo viņu baro un viņam nekas nav jādara. Gudri un savtīgi.
• Pirmo reizi aizeju uz bērnudārzu. Ome nokavē laiku, kad mani vajag savākt. Vairs nekad tur viena neatgriežos un vispār, pēc kādām pāris reizēm saprotu, ka tas nav priekš manis, nolienu zem gultas un nekur neeju. Ar laiku mani liek mierā.
• Pirmā bērnudārza vecuma mīlestība - puisis no blakus mājas ar kaut kādu krievisku vārdu (Sergejs? Anatolijs? nu, velns viņ` zin). Man viņš iepatīkas, jo prot visātrāk skriet. Starp citu, šobrīd viņš joprojām dzīvo turpat. Staigā lakādas spicpurnu kurpēs un ļoti sportiskos apģērbos. Ticu, ka viņš joprojām ļoti ātri skrien.
• Apsēstība ar Amuletu un Hariju Poteru. Grāmatas un seriāla darbības tiek apvienotas. Rezultātā tiek iegūta milzīga burvestību grāmata, slepenais portāls omes skapī un sastindzināšanas burvestība, kura diemžēl nedarbojas, ja sastindzināmais objekts par to nav informēts vai stāv pret burvi ar muguru.

Vēla bērnība

• Dusmojos, jo mamma neļauj krāsot ļoti melnas acis, nemaz nerunājot par matiem (paldies, tev mammu, paldies!!!). Kļūstu dumpinieciska un acis krāsoju skolas tualetē.

• Uzzinu, ka govis nedzīvo piena kombinātos.
• Uzzinu, ka anšovi nav sēnes. Mani dzīves uzskati tiek pilnībā sagrauti otro reizi.

Ļaunums slēpjas augsnēs

Šodienas ķīmijas stunda bija noderīga. Es uzzināju to, cik ļaunas spēj būt augsnes.

Viss sākās ar it kā tik garlaicīgu tēmu `Magnija un kalcija savienojumu izmantošana`. Manas smadzenes, padzirdot virsrakstu, tūlīt pat atslēdzās un tādēļ nemāku teikt, kā saruna ievirzījās par augšņu tēmu, bet, lai vai kā, mums pastāstīja, ka skābās augsnes mēdzot saēst lietas. Skat` nepaejot ne divdesmit gad`, kad augsne jau norijusi dobju apmales. Šis teikums mani pamodināja no transa, jo, kā jau zināms, ļaunums mums ir visapkārt, izrādās, ka arī zemē!! Iedomājaties, cik briesmīgi būtu iziet no rīta dārzā un ieraudzīt, ka augsne negausīgi norijusi dārza rūķa kāju vai vēl ļaunāk - visu dārza rūķi, atstājot tikai nelielu cepures gabaliņu, lai jūs saprastu, ka jūsu mīļotais dārza rūķēns nav nozagts, bet gan nežēlīgi saplosīts un jūs visu mūžu varētu mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka nemācējāt gana labi nosargāt savu mīļumiņu!
Pazuda kaķis? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni. Pazuda lāpsta? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni.
Es jums izstāstīju tikai par skābajām augsnēm, bet es nešaubos, ka arī pārējās augsnes ir spējīgas un tādām pašām un vēl bezdievīgākām neģēlībām, tā kā papētiet vien! Varbūt nonāksiet pie secinājuma, ka lietu pazušanā nav jāvaino mūsu sportiski tērptie līdzcilvēki, bet gan ļaunums, kas slēpjas mums zem kājām - augsne!

Modernizēsim savu valodu!

Latviešu valodas stundas ļāva man iemīlēt vecvārdus, apvidvārdus, jaunvārdus utml. Īpaši jaunvārdus. Uzskatu, ka būtu grēks šos lieliskos vārdus nepielietot praksē, tāpēc sākšu tagad. Lai rosinātu arī citus cilvēkus, došu jums arī pāris piemērus kā nepārspējami un neaizmirstamu izteikties, izmantojot šos vārdus. Ticiet man, visi jūsu draugi jūs apskaudīs un būsiet pirmais čalis/meiča rajonā!
Apnicis kinoteātrī prasīt, vai jūsu draugi taisās pirkt popkornu? Izsakieties orģinālāk! "Klau, tu pirksi blīkšķgraudus?"
Vēlaties izteikt komplimentu draudzenei par jaunajiem šortiem? "Man ļoti patīk tavi jaunie īši!"
Apnicis vaicāt, kur māsa nobāzusi fēnu? Ir risinājums! "Kur karstpūtis?"
Jūties saaukstējies un tev nav līdzi salvetes? "Vai tu varētu man iedot nēzdogu?"
Vēlies bārā izkausīties vecs un dzīves pieredzes bagāts? Pasūti alu ar vārdiem: "Man lūdz` vien` biķer` ar alutiņ, bodniek!"
Nepārdeva? "Ak tu modere/naģe tāda!" (gadījumā, ja ir bārmene izskatās tāda, kas varētu uztvert apzīmējumu `govju kūts pārzine` vai `varde` kā apvainojumu)
Draugs kavē tikšanos? Sagaidi viņu ar frāzi: "Sebu tu nāc, sebu!"
Vēl pāris frāzes, kas noteikti varētu izrādīties noderīgas ikdienā:

"Šitāds pinkucis un jau pīpē!" (Šitāds mazulis un jau pīpē!)
"Es rītišķoju plkst. 7:30 un, ja iegrimstu sarunās ar ravastu un kavēju, tad fiksi mitrīju uz skolu!." (Es brokastoju 7.30 un, ja iegrimstu sarunās ar ģimeni, tad uz skolu eju ātri)
"Paskat, kā Jānis šķeterē mājās no bāra!" (Paskat, kā Jānis streipuļo mājās no bāra!)
"Mana ļaudavīte ir maita.Vēl pirms rītišķa liek nest no bodes gumzu nikuču!Avs!Maita!" (Mana jaunā sieva ir kā nobeidzies dzīvnieks. Vēl pirms brokastīm liek nest daudz maizes kukuļus no veikala! Aita!Nosprāgušais dzīvnieks!)
"Vai ku` tev smuks lentveidaskaņnesis un spiedpoguplakandēlis!" (Vai, cik tev skaists magnetafons un tastatūra!)
"Dritvai kociņ, paskaties uz tās jaunekles krūšstarpasspraugrādi! Nu tās, kurai brunči tik īsti, ka īkstis apsaldēt varētu." (Oho, paskaties uz tās meitenes dekoltē! Nu tās, kurai svārki tik īsi, ka nieres apsaldēt varētu!)
"Beidz nu aloties un nešventerē kā veca naģe plančkā!" (Beidz nu muļķoties un nerunā tik ātri kā veca varde peļķē!)

Garantēju, jūsu teikto cilvēki neaizmirsīs!

NīīīīlkumeliņČ

Kāpēc gan mazie, jaukie, piemīlīgie bumbulīši (nīlzirgu mazulīši) būtu jāsauc nejaukā, dīvainā vārdā - nīlzirdzēni? Vai vēl briesmīgākā gadījumā - vienkārši nīlzirgu mazuļi? Ir taču pieejams tiktiktik mīlīgs vārds kā nīlkumeliņš! Paldies, Mārci, ka papildināji manu valodu ar šo burvīgo vārdu!

Politiskā partija "Visu man"

Šodien bija burvīga diena un parasti tieši burvīgās dienās rodas burvīgas idejas. Sēdēju uz soliņa ar Lindu un neatceros kādā sakarā, bet aizdomājos par partijām un tad - par to nosaukumiem. Visādas `Visu Latvijai`, `Par Labu Latviju` un vēl sazin kas. Varbūt kāda no visa lielum lielā klāsta arī ir pieņemama un nemaz ne tik briesmīga, bet ai, ne tas šoreiz ir svarīgi.
Nu tātad, lai arī kā man nepatiktu, ka nezinoši cilvēki runā par politiku, es tomēr atļaušos pateikt, ka, manuprāt, teju visiem tur mērķis ir viens - sava labuma gūšana. Un labākais ir tas, ka to saprot gandrīz visi cilvēki, kuri par to kaut mazliet painteresējas.
Tad man rodas jautājums - kāpēc gan melot cilvēkiem, kuri jau tāpat zin patiesību un izdomāt visādus patriotiskus utml. nosaukumus? Kāpēc partiju nevarētu nosaukt par `Visu man` (vai mums - tas pēc izvēles)? Tas vismaz būtu godīgi.
Nu labi, pieņemsim, ka tāds nosaukums vēlētājiem varētu likties pārāk egoistisks un netīkams. Tam man ir paredzēts vēl viens, mazliet slīpētāks variants. Partija `Visu mums, latviešiem` un pēc nosaukuma puķīte/sirsniņa vai jebkāds simbols pēc pašu izvēles, kuru apskatot ar palielināmo stiklu (vai, ja vajag vēl drošāk - ar mikroskopu) top redzams, ka puķīti veido burti p a r t i j un ā. Lūk, vēl viena iespēja pateikt patiesību tai pat laikā atstājot pozitīvu iespēju uz pārējiem cilvēkiem!

Bērnības trauma

Apģērba gabali mēdz būt tik..tik..žilbinoši, ka, lai arī kā man gribētos pateikt kaut ko par šo tēmu, tas vienkārši nav iespējams! Galva atsakās kaut ko izdomāt. Centos vairākas reizes tikt pie kaut mazākās frāzes, bet nekā! Tā man gadās reti. Atļautos pat teikt, ka ļoti reti. Lūk, līdz kam noved..hmm..ēēē, nē, es laikam nezinu līdz galam piemērotu īpašības vārdu kam tādam.
Katrs, protams, velk ko grib un gaumes atšķiras un kas tik vēl ne, bet nu, cilvēki, pārējiem taču ar redzēto nāksies sadzīvot visu mūžu un ļoti iespējams, ka jūsu apģērba gabali vajās murgos visu mūžu, parādoties mugurā dažādiem mošķiem (kaut gan..ja tā labi padomā..kāpēc gan vajag mošķus?), iespējams, ka jūsu dēļ citiem radīsies alerģija pret kādu konkrētu krāsu vai vēl briesmīgāk - redzes traucējumi! Domāsim taču arī par apkārtējiem!

P.S. Pie reizes pieminēšu, ka visu otro rindkopu ir iespējams attiecināt arī uz neglītām bildēm.

Ignorētās atomu tiesības

Fizikā jau kuro gadu man stāsta par to, ka viss sastāv no atomiem un blā blā blā. Šogad, kad vienā no pirmajām stundām atkal tika aizskarta šī tēma, kāds uzdeva jautājumu, vai atomus ir iespējams kaut kādā veidā uzbarot. Atbilde bija noliedzoša.
Tas man lika aizdomāties par to, cik daudzu lietu/priekšmetu/objektu vai kā nu jūs tos vēlētos dēvēt, tiesības netiek ievērotas. Tai skaitā arī atomu.
Padomājiet tik, atomi veido visu, visu kas vispār ir, bet kas viņiem par to tiek? Itin nekas! Labi, es vēl saprastu, ja atomiem netiktu piedāvātas brīvā laika izklaides utml., jo loģiski domājot (redziet, es esmu ļoti loģiski domājošs cilvēks!), viņu darba laiks ir 24 stundas diennaktī. Nevar taču izskriet pusdienu pārtraukumā vai tamlīdzīgi un ļaut lietām izzust!
Tomēr es uzskatu, ka tiesības uzbaroties atomiem gan vajadzēja dot. Es turos pie principa, ka paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks. Kāpēc gan lai nebūtu tā, ka paēdis atoms ir laimīgs atoms?
Secinājumi? Pasaule ir pilna netaisnības! Un es nesaprotu, kāpēc nav dibināta atomu tiesību aizsardzības biedrība.

Stroke the furry wall

Pirmais septembris man vienmēr ir asociējies ar gladiolām, rudens sākumu un nu jūs jau saprotat,visām tām klasiskajām lietām. Jau otro gadu šim sarakstam ir pievienojušās vēl divas, ne tik klasiskas asociācijas - briesmīgi svētku tērpi un neglītas frizūras.
Par to pirmo es šoreiz neko nestāstīšu, par otro gan. (lai gan, atklāti sakot, šis gads atpaliek no pagājušā redzēto neglīto frizūru skaita ziņā).
Manas simpātijas nekad nav guvušas frizūras ar pārspīlētu slapjuma efektu. Tā vien mēle niez pajautāt: "Man likās, ka ārā šodien bija saulains laiks! Tomēr līst?"
Šogad aizdomājos par to, ka lai arī cik burvīgi šis jautājums derētu, sirds kāro pēc kā orģinālāka. Un tad nāca iedvesma un radās: "Meitenīt, tu taču izskaties tik apburoši, ka tevi redzot pat mākoņi siekalojas!"

Nobeigumā vēl piebildīšu, ka šī teiciena radīšanai man nebija neviena iedvesmas avota (tikai tik vien, cik `slapjās` frizūras atmiņā, tai nodaļā, kur glabājas visas bērnības traumas), tā kā prieks, ka šogad nevienam/nevienai šo briesmeklību uz galvas nemanīju.

14. lietas, kuru ievērošana padarītu manu dzīvi jaukāku

 Es pēdējā laikā ļoti bieži aizdomājos par to, kādi kaitinoši sīkumi manu ikdienu apgrūtina. Tas mani atkal noved pie secinājuma, ka esmu visnotaļ ļauns cilvēks, kurš nedomā par citiem (šai gadījumā - svešiem) cilvēkiem. Bet nu ko darīt, visi jau nevar būt jauki. Šodien, braucot mājās galvā apkopoju šo sīkumu sarakstu un tagad jums būs ekskluzīva iespēja iekļūt manā ļaunajā prātā, apsveicu! Un tātad:
1. Cilvēkiem, kuri..hmm..teiksim tā, aizņem pārāk daudz vietas šajā pasaulē (vairāk par pusi no gājējiem atvēlētās ceļa daļas) + vēl piedevām nemāk paiet malā, vajadzētu aizliegt pārvietoties kopā ar visiem pārējiem cilvēkiem, jo īpaši - riteņbraucējiem.
2. Cilvēkus, kuri mīl lietot uzturā zivis vai citus specifisku smaku izdalošus produktus, bet man nezināmu iemeslu dēļ neizjūt uzticību zobu pastai, vajadzētu aizliegt ielaist sabiedriskajā transportā. Tas pats arī attiecas uz cilvēkiem, kuru uzticību nav guvuši dezoderanti.
3. Aizliegt cilvēkiem pārlieku bezgaumīgi ģērbties. Izņemot gadījumus, ja par to ir iespējams pasmieties.
4. Aizliegt atskaņot mūziku (ja tiešām to tā var nosaukt), kura manām ausīm liekas kā skaņa, kas rodas dakšiņai iekrītot blenderī. Tas attiecas uz manu dārgo kaimiņu!!
5. Nesaukt iepriekšminēto skaņu kopumu un citus tamlīdzīgus trokšņus par mūziku. Galu galā, tas apkauno mūziku.
6. Aizliegt runāt par politiku/reliģiju cilvēkiem, kuri par to tiešām neko, neko nesaprot. Un par reliģiju papildinot - nekādā gadījumā nemēģināt man uzspiest savu teoriju par Dieva eksistenci vai neesamību.
7. Aizliegt manā klātbūtnē gatavot/lietot uzturā ēdienus, kuru galvenā sastāvdaļa ir sēnes.
8. Aizliegt IESAKU DRAUGIEM sadaļā likt pārlieku salkanos tekstus par mīlestību/draudzību utml. + manu mīļāko rakstnieku citātus, jo to pārlasīšana pārlieku daudzas reizes manī mēdz radīt riebumu.
9. Aizliegt taisīt miljards dienasgrāmatu ierakstus par Dinamo uzvarām/zaudējumiem. Es vēl saprastu, ja to darītu viens vai divi cilvēki, bet nē, kur nu! Lūdzu, ļaujiet man dzīvot manā kastē neko nezinot par hokeja rezultātiem!
10. Aizliegt stulbiem cilvēkiem gudri izteikties. Vienīgi atkal izņemot gadījumus, ja tas ir smieklīgi.
11. Aizliegt rakstīt ShAaDaA veidā.
12. Likt cilvēkiem iegaumēt, ka latviešu valodā nav burta w. Tātad, nav jaraksta wisaados shitaados weidinjos. Tāpat laipni atgādināt cilvēkiem, ka rakstot nenāk par sliktu elementārāko pieturzīmju, kā arī garumzīmju lietošana.
13. Aizliegt visādiem pusmūža un jaunākiem izmisušiem vīriešiem, kuriem dzīvē acīmredzot neveicas, izteikt dažādas piezīmes ("Ei, katjonok!" utml.) un citādi piesieties.

14.Atgriežoties pie cilvēkiem, kuri pasaulē aizņem pārlieku daudz vietas, atcerējos vēl vienu lietu. Aizliegt šiem indivīdiem pārvietoties ar starppilsētu autobusiem, ja konkrēto indivīdu nav iespējams ietilpināt vienā sēdvietā. Un ja tomēr vēlme braukt ar autobusu ir nepārvarama - likt iegādāties divas biļetes, jo nav jau tā, ka, ja blakussēdētājs pilnīgi visu savu vietu neaizņem, viņš vēlas, lai brīvajā vietā ietilpinātos otra cilvēka miesas.

Gan jau kaut ko aizmirsu. Bet nekas, ja ienāks prātā -  papildināšu. Vēlu jauku vakaru! :)

Radiatoru likteņu līkloči. Dzīves nomocītais radiators.

Teju katru dienu, kad uzturamies telpās, mēs saskaramies ar radiatoriem. Bet, vai mēs kādreiz iedomājamies kā jūtas šie fantastiskie, apbrīnojamie dzelzs veidojumi, kuri dāvā mums siltumu gada aukstajos mēnešos? Droši vien ne. Mēs nekad neieklausāmies tajā, ko mums vēlas vēstīt radiatori. Pirmo reizi par šo milzīgo pasaules mēroga problēmu es iedomājos ziemā un pastāstīju par to Gundegai, kura, starp citu, to pilnībā saprata (vai vismaz izlikās, ka saprata).
Tad nu es pievērsos kādam konkrētam radiatoram (kura atrašanās vietu drošības apsvērumu dēļ atklāt nedrīkstu) un viņš man pastāstīja savu skumjo, sirdi plosošo dzīves stāstu.

... mana pirmā trauma radās jau agrā bērnībā, kad sapratu, cik skarbs un nenovēršams mēdz būt liktenis. Es vēlējos kļūt par ventilatoru, taču nē, kur nu, man bija lemts kļūt par radiatoru, jo mani vecāki un mani vecvecāki, un vecvecvecāki bija radiatori, un arī visu iepriekšējo paaudžu radinieki bija radiatori. Tā nu es brīvprātīgi piespiedu kārtā kļuvu par radiatoru. Viss jau būtu bijis labi, ja cilvēki kaut mazliet novērtētu radiatorus, bet kur nu! Reizēm man nākas sadzīvot ar maizītēm, kuras aiz manis iestūķē mazie un it kā tik piemīlīgie bērni, reizēm ar dažādiem uz manis novietotiem priekšmetiem, vai sliktākajā gadījumā (īpaši ziemas sezonā) - dibeniem, kuri cenšas sasildīties.

Patiesībā, jaunībā mana dzīve bija tīri ciešama. Es biju iemīlējies. Es iemīlējos viņā jau pirmajā mirklī, kad mani ienesa telpā. Viņa sildīja telpas ar gados izkoptu prasmi un tādu mīlestību kā neviena cita. Taču ēkas īpašnieki pēc kāda laika iegādājās jaunus radiatorus un tos, kas viņiem bija kalpojuši jau gadiem ilgi, bez mazākās nožēlas kripatiņas aizsūtīja uz Citiem sildīšanas laukiem. Protams, tā jau jūs cilvēki darāt, jūs nekad neaizdomājaties par radiatoru jūtām, jūs jūtaties pārāki par visiem! Lai vai kā, bet tie bija skaistākie mēneši manā mūžā. Es vienmēr atcerēšos, cik vienmērīgi mums kopā izdevās piesildīt telpas. Nekad nebija par karstu vai par aukstu. Es ceru, ka viņai klājas labi šajos Citos sildīšanas laukos. Runā, ka tur neesot bargas ziemas. Tas nozīmē, ka mana mīļā beidzot var atpūsties. Es ticu, ka reiz mēs atkal tiksimies un atkal sildīsim kopā jau citā galaktikā.

Jau ilgus gadus domāju par pašnāvību, bet atkal jau, kur nu, pat šāda izvēles brīvība radiatoriem ir liegta! Es labprāt sarūsētu, bet vietā, kur atrodos ir pārlieku labs jumts un mitrums netiek man klāt. Atkal skarbais, nepielūdzamais liktenis.

Es labprāt atrastu sev kādu hobiju, taču pagaidām tas man sagādā problēmas. Varbūt jūs varētu ko ieteikt skumju māktam radiatoram labākajos gados ar melanholiķa dvēseli, kuram patīk sildīt telpas vienatnē vai arī kopā ar labiem draugiem, kā arī izbaudīt santehniķu sniegtos pakalpojumus relaksācijai? Esmu domājis par jogu, taču nezinu, vai tas ir tieši tas, ko vēlos. Man drīzāk gribētos izpausties kā radoši.

Kā viss sākās?

Tas, ka man patīk rakstīt man bija skaidrs sen. Tas, ka man patīk domāt visādas muļķības - vēl senāk. Tas, ka man nepatīk rakstīt dr.lv dienasgrāmatas - pasen. Tas, ka man slinkums rakstīt ar roku - nesen. Tas, ka bloga izveide šo problēmu atrisinātu - tad pat, kad sapratu, ka esmu slinka rakstītāja uz papīra. Un tas, ka šī ideja jāīsteno - šodien ciemojoties pie Mārča.

Nekādas dziļās domas rakstīt te netaisos, tās es paturēšu savai dienasgrāmatai. Varbūt. Bet kas zin.