Šodienas ķīmijas stunda bija noderīga. Es uzzināju to, cik ļaunas spēj būt augsnes.
Viss sākās ar it kā tik garlaicīgu tēmu `Magnija un kalcija savienojumu izmantošana`. Manas smadzenes, padzirdot virsrakstu, tūlīt pat atslēdzās un tādēļ nemāku teikt, kā saruna ievirzījās par augšņu tēmu, bet, lai vai kā, mums pastāstīja, ka skābās augsnes mēdzot saēst lietas. Skat` nepaejot ne divdesmit gad`, kad augsne jau norijusi dobju apmales. Šis teikums mani pamodināja no transa, jo, kā jau zināms, ļaunums mums ir visapkārt, izrādās, ka arī zemē!! Iedomājaties, cik briesmīgi būtu iziet no rīta dārzā un ieraudzīt, ka augsne negausīgi norijusi dārza rūķa kāju vai vēl ļaunāk - visu dārza rūķi, atstājot tikai nelielu cepures gabaliņu, lai jūs saprastu, ka jūsu mīļotais dārza rūķēns nav nozagts, bet gan nežēlīgi saplosīts un jūs visu mūžu varētu mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka nemācējāt gana labi nosargāt savu mīļumiņu!
Pazuda kaķis? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni. Pazuda lāpsta? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni.
Es jums izstāstīju tikai par skābajām augsnēm, bet es nešaubos, ka arī pārējās augsnes ir spējīgas un tādām pašām un vēl bezdievīgākām neģēlībām, tā kā papētiet vien! Varbūt nonāksiet pie secinājuma, ka lietu pazušanā nav jāvaino mūsu sportiski tērptie līdzcilvēki, bet gan ļaunums, kas slēpjas mums zem kājām - augsne!
