poniji un rozā vienradži

Jūtu, ka ir pienācis laiks kaut ko uzrakstīt, šovakar man ir ko teikt. Un patiesībā, ja dažam labam liekas, ka es slinkoju un neko nerakstu, tad tā nebūt nav, vienkārši pēdējā laikā viss tiek nodrukāts nedigitālā formātā, jo esmu apvainojusies uz datortehniku. Izdomāju, ka ja viņa mani nemīl, es arī viņu nemīlēšu. Vienpusēja mīlestība taču neesot forša, ne tā? Vismaz kaut ko tādu es izlasīju tai supergudrajā Runā sadaļā, kas atrodama burvīgajā draugiem.lv portālā. Paldies, tev, Runā sadaļa, paldies, pateicoties tev es beidzot izprotu dzīvi un jūtos apgarota!
Bet tagad ķeršos pie lietas. Šoreiz pienākusi kārta publiski aprunāt televizorus.
To, ka televizors ir viens no šīs pasaules lielākajiem ļaunumiem (protams, ne tik liels un varens kā skābās augsnes, kas bez žēlastības sagrauzīs jūsu dārza rūķa seju) nojautu jau sen, bet, tā kā dziļi zemapziņā esmu bailīgs cilvēks, izvairījos no saskarsmes ar šo sātanisko kasti jau pāris gadus.
Pēkšņi kādu vakaru sajutos drosmīga (visticamāk mani iedvesmoja kāds izcils citāts no Runā sadaļas). Ar bailēs trīcošām rokām ieslēdzu sudrabaini mirdzošo (iedvesma tēlainajam apzīmējumam ņemta no "Krēslas", es sekoju modei) kasti. Tās ekrānā parādījās ziņas. Atviegloti nopūtos un nodomāju, ka varbūt viss nav nemaz tik traki kā man likās un tūdaļ, tūdaļ sāks stāstīt par jaundzimušiem pandu mazuļiem vai ko tamlīdzīgu.
Bet nekā. Ekrānā parādījās vīrietis, kurš stāstīja par to, ka pienāks laiks, kad Latvijā beigsies bezdarbs un tas būs briesmīgi, jo tad mums nāksies ielaist Latvijā viesstrādniekus no Ēģiptes, Lībijas un citām valstīm. Un tas taču būs tik briesmīgi, jo mēs esam skaista, tīra, droša valsts! To visu klausoties, sadzirdu viņa balsī panikas pieskaņu un ar gara acīm saredzu ainu, kas visticamāk redzama šī vīrieša acu priekšā runājot - viņš  laimīgs iet pa parku, uzsmaidīdams bērniem un vecām tantiņām, ēd saldējumu. Te pēkšņi no stūra izskrien briesmīgs, netīrs Ēģiptes viesstrādnieks, atņem viņam saldējumu un nogrūž zemē. Vīrietis izplūst asarās.
Izdomāju, ka nu nē, vienai dienai pietiks. Laikam mans prāts vēl nav gatavs televizora iemīlēšanai un visur saklausa rasisma pieskaņu.
Šodien mēģināju vēlreiz. Sakopojot pēdējās drosmes paliekas, varonīgi devos uz viesistabu, no kuras bija dzirdamas agresīvās televizora izdvestās skaņas. Nolēmu būt piesardzīgāka kā iepriekš un visu sāku ar it kā tik nevainīga jautājuma uzdošanu: "Ko šobrīd rāda?" Manu pēkšņo interesi uztvēra ar aizdomu pilnu izbrīnu, taču atbildēja, ka rādot neglītāko suņu konkursu. Atkal jutos šokēta līdz savas saltās sirds dziļumiem, taču nolēmu nebūt aizspriedumaina un paskatīties. Izrādījās, ka tai konkursā piedalās dažādas briesmīgas situācijas pārcietuši sunīši. Piemēram, bija trīskājains sunītis, sunītis, kura galvu pēc viesuļvētras pārdzīvošanas rotāja milzu rēta, sunītis, kurš žokļa traumas dēļ nespēja normāli ēst un tamlīdzīgi. Bet cilvēki tik skatās un priecājas.  Es laikam kaut ko nesaprotu, bet nu ja jau tas skaitās labi un jauki, es apsveru iespēju rosināt veidot, piemēram, neglītāko vecmāmiņu vai neglītāko bērnu konkursu. Tas arī būtu jauki un sirdi priecējoši, ja?

Ak šie mūžīgie paradoksi!

Vispār nosaukumam ar šo ierakstu ir tikai tik daudz sakara, ka vispirms gribēju pastāstīt kādu interesantu novērojumu - kādi 90% meiteņu, kuras saka, ka visi vīrieši ir cūkas, ir resnas (man laikam vajadzēja teikt `kolorītas`, atvainojos) un/vai neglītas (man laikam vajadzēja teikt `nesimpātiskas`, atvainojos). Pasaule ir dīvaina un es laikam galīgi neesmu feministe.

Tā, filozofiskā pārdomu daļa beigusies.
Tagad par praktiskākām lietām.
Kā jūs domājat, ja es ierosināšu ziemā riteņbraucēju celiņus pārveidot par pensionāru celiņiem, šo ieteikumu akceptēs? Es personīgi neredzu iemeslu, lai to nedarītu, manuprāt, ļoti praktiska ideja, jo redz` ziemā riteņbraucēji ir bezmaz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, ne tā? Toties pensionāri mēdz bremzēt cilvēku plūsmu un satiksmi kopumā, un radīt bīstamas situācijas. Nu gluži kā riteņbraucēji vasarā! Iedomājaties šo skaisto skatu - visi iet pa vienu ceļa pusi, pensionāri pa otru kārtīgā līnijā (vai arī kašķējoties savā starpā manis pēc). Visi ir laimīgi.

Tad vēl es jums šoreiz gribēju pastāstīt, ka man beidzot ir izdevies atrisināt jautājumu, kas nomāc cilvēku prātus jau gadiem ilgi - kāpēc pirmklasniekiem milzīgās mugursomas atrodas teju vienā līmenī ar galvu? Atbilde nepavisam nav pārsteidzoša - tā zinības ir tuvāk smadzenēm. Augot, centība mācībās lielākajai daļai mazinās un līdz ar to zinības tuvojas otrajam galam. Easy.

Šoreiz viss. Starp citu, es sev apsolīju, ka šogad rakstīšu vairāk. Netēlošu vecu, pusmirušu, pusmūža krīzes māktu siļķi, bet gan pārvarēšu slinkumu un rakstīšu.

Nostaļģija

Slikts garstāvoklis? Visa pasaule liekas ļauna un riebīga kā vecs, sapuvis sautējums svētdienas rītā? Perfekts risinājums ir gremdēšanās uzjautrinošās, jaukās (un nenoliegšu, ka reizēm arī apkaunojošās) agrākas un vēlākas bērnības (terminu `vēlā bērnība` iesaku lietot, ja negribat, lai citi uzzina, ka patiesībā pirms pāris gadiem vien šīs briesmu lietas notikušas) atmiņās.
Man šodien bija kārtīga nostaļģijas deva, tik kārtīga, ka pietiek un vēl pāri paliek, tāpēc padalīšos mazliet. Agra bērnība

• Uzzinu, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, ieraugot kā šis viltvārdis piebrauc pie mājas vecā golfā. Lai nebūtu šīs situācijas vienīgais upuris, aizskrienu pie mazākās māsīcas ar vēstījumu, ka Ziemassvētku vecīša nav. Pasaules uzskati ir sagrauti pirmo reizi.

• Vairākus gadus svēti ticu vecākās māsīcas apgalvojumam, ka vecais katla dibens kalnā pie lauku mājas ir dinozauru ola. Vēlāk kāds cilvēks man atņēma šo ticību, lietojot diezgan pārliecinošus argumentus.

• Spēlējot ģimenes, kur viena ir māte, otra ir bērns, vienmēr vēlos būt bērns, jo viņu baro un viņam nekas nav jādara. Gudri un savtīgi.
• Pirmo reizi aizeju uz bērnudārzu. Ome nokavē laiku, kad mani vajag savākt. Vairs nekad tur viena neatgriežos un vispār, pēc kādām pāris reizēm saprotu, ka tas nav priekš manis, nolienu zem gultas un nekur neeju. Ar laiku mani liek mierā.
• Pirmā bērnudārza vecuma mīlestība - puisis no blakus mājas ar kaut kādu krievisku vārdu (Sergejs? Anatolijs? nu, velns viņ` zin). Man viņš iepatīkas, jo prot visātrāk skriet. Starp citu, šobrīd viņš joprojām dzīvo turpat. Staigā lakādas spicpurnu kurpēs un ļoti sportiskos apģērbos. Ticu, ka viņš joprojām ļoti ātri skrien.
• Apsēstība ar Amuletu un Hariju Poteru. Grāmatas un seriāla darbības tiek apvienotas. Rezultātā tiek iegūta milzīga burvestību grāmata, slepenais portāls omes skapī un sastindzināšanas burvestība, kura diemžēl nedarbojas, ja sastindzināmais objekts par to nav informēts vai stāv pret burvi ar muguru.

Vēla bērnība

• Dusmojos, jo mamma neļauj krāsot ļoti melnas acis, nemaz nerunājot par matiem (paldies, tev mammu, paldies!!!). Kļūstu dumpinieciska un acis krāsoju skolas tualetē.

• Uzzinu, ka govis nedzīvo piena kombinātos.
• Uzzinu, ka anšovi nav sēnes. Mani dzīves uzskati tiek pilnībā sagrauti otro reizi.

Ļaunums slēpjas augsnēs

Šodienas ķīmijas stunda bija noderīga. Es uzzināju to, cik ļaunas spēj būt augsnes.

Viss sākās ar it kā tik garlaicīgu tēmu `Magnija un kalcija savienojumu izmantošana`. Manas smadzenes, padzirdot virsrakstu, tūlīt pat atslēdzās un tādēļ nemāku teikt, kā saruna ievirzījās par augšņu tēmu, bet, lai vai kā, mums pastāstīja, ka skābās augsnes mēdzot saēst lietas. Skat` nepaejot ne divdesmit gad`, kad augsne jau norijusi dobju apmales. Šis teikums mani pamodināja no transa, jo, kā jau zināms, ļaunums mums ir visapkārt, izrādās, ka arī zemē!! Iedomājaties, cik briesmīgi būtu iziet no rīta dārzā un ieraudzīt, ka augsne negausīgi norijusi dārza rūķa kāju vai vēl ļaunāk - visu dārza rūķi, atstājot tikai nelielu cepures gabaliņu, lai jūs saprastu, ka jūsu mīļotais dārza rūķēns nav nozagts, bet gan nežēlīgi saplosīts un jūs visu mūžu varētu mocīties sirdsapziņas pārmetumos, ka nemācējāt gana labi nosargāt savu mīļumiņu!
Pazuda kaķis? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni. Pazuda lāpsta? Nevainojiet kaimiņus, vainojiet augsni.
Es jums izstāstīju tikai par skābajām augsnēm, bet es nešaubos, ka arī pārējās augsnes ir spējīgas un tādām pašām un vēl bezdievīgākām neģēlībām, tā kā papētiet vien! Varbūt nonāksiet pie secinājuma, ka lietu pazušanā nav jāvaino mūsu sportiski tērptie līdzcilvēki, bet gan ļaunums, kas slēpjas mums zem kājām - augsne!

Modernizēsim savu valodu!

Latviešu valodas stundas ļāva man iemīlēt vecvārdus, apvidvārdus, jaunvārdus utml. Īpaši jaunvārdus. Uzskatu, ka būtu grēks šos lieliskos vārdus nepielietot praksē, tāpēc sākšu tagad. Lai rosinātu arī citus cilvēkus, došu jums arī pāris piemērus kā nepārspējami un neaizmirstamu izteikties, izmantojot šos vārdus. Ticiet man, visi jūsu draugi jūs apskaudīs un būsiet pirmais čalis/meiča rajonā!
Apnicis kinoteātrī prasīt, vai jūsu draugi taisās pirkt popkornu? Izsakieties orģinālāk! "Klau, tu pirksi blīkšķgraudus?"
Vēlaties izteikt komplimentu draudzenei par jaunajiem šortiem? "Man ļoti patīk tavi jaunie īši!"
Apnicis vaicāt, kur māsa nobāzusi fēnu? Ir risinājums! "Kur karstpūtis?"
Jūties saaukstējies un tev nav līdzi salvetes? "Vai tu varētu man iedot nēzdogu?"
Vēlies bārā izkausīties vecs un dzīves pieredzes bagāts? Pasūti alu ar vārdiem: "Man lūdz` vien` biķer` ar alutiņ, bodniek!"
Nepārdeva? "Ak tu modere/naģe tāda!" (gadījumā, ja ir bārmene izskatās tāda, kas varētu uztvert apzīmējumu `govju kūts pārzine` vai `varde` kā apvainojumu)
Draugs kavē tikšanos? Sagaidi viņu ar frāzi: "Sebu tu nāc, sebu!"
Vēl pāris frāzes, kas noteikti varētu izrādīties noderīgas ikdienā:

"Šitāds pinkucis un jau pīpē!" (Šitāds mazulis un jau pīpē!)
"Es rītišķoju plkst. 7:30 un, ja iegrimstu sarunās ar ravastu un kavēju, tad fiksi mitrīju uz skolu!." (Es brokastoju 7.30 un, ja iegrimstu sarunās ar ģimeni, tad uz skolu eju ātri)
"Paskat, kā Jānis šķeterē mājās no bāra!" (Paskat, kā Jānis streipuļo mājās no bāra!)
"Mana ļaudavīte ir maita.Vēl pirms rītišķa liek nest no bodes gumzu nikuču!Avs!Maita!" (Mana jaunā sieva ir kā nobeidzies dzīvnieks. Vēl pirms brokastīm liek nest daudz maizes kukuļus no veikala! Aita!Nosprāgušais dzīvnieks!)
"Vai ku` tev smuks lentveidaskaņnesis un spiedpoguplakandēlis!" (Vai, cik tev skaists magnetafons un tastatūra!)
"Dritvai kociņ, paskaties uz tās jaunekles krūšstarpasspraugrādi! Nu tās, kurai brunči tik īsti, ka īkstis apsaldēt varētu." (Oho, paskaties uz tās meitenes dekoltē! Nu tās, kurai svārki tik īsi, ka nieres apsaldēt varētu!)
"Beidz nu aloties un nešventerē kā veca naģe plančkā!" (Beidz nu muļķoties un nerunā tik ātri kā veca varde peļķē!)

Garantēju, jūsu teikto cilvēki neaizmirsīs!

NīīīīlkumeliņČ

Kāpēc gan mazie, jaukie, piemīlīgie bumbulīši (nīlzirgu mazulīši) būtu jāsauc nejaukā, dīvainā vārdā - nīlzirdzēni? Vai vēl briesmīgākā gadījumā - vienkārši nīlzirgu mazuļi? Ir taču pieejams tiktiktik mīlīgs vārds kā nīlkumeliņš! Paldies, Mārci, ka papildināji manu valodu ar šo burvīgo vārdu!

Politiskā partija "Visu man"

Šodien bija burvīga diena un parasti tieši burvīgās dienās rodas burvīgas idejas. Sēdēju uz soliņa ar Lindu un neatceros kādā sakarā, bet aizdomājos par partijām un tad - par to nosaukumiem. Visādas `Visu Latvijai`, `Par Labu Latviju` un vēl sazin kas. Varbūt kāda no visa lielum lielā klāsta arī ir pieņemama un nemaz ne tik briesmīga, bet ai, ne tas šoreiz ir svarīgi.
Nu tātad, lai arī kā man nepatiktu, ka nezinoši cilvēki runā par politiku, es tomēr atļaušos pateikt, ka, manuprāt, teju visiem tur mērķis ir viens - sava labuma gūšana. Un labākais ir tas, ka to saprot gandrīz visi cilvēki, kuri par to kaut mazliet painteresējas.
Tad man rodas jautājums - kāpēc gan melot cilvēkiem, kuri jau tāpat zin patiesību un izdomāt visādus patriotiskus utml. nosaukumus? Kāpēc partiju nevarētu nosaukt par `Visu man` (vai mums - tas pēc izvēles)? Tas vismaz būtu godīgi.
Nu labi, pieņemsim, ka tāds nosaukums vēlētājiem varētu likties pārāk egoistisks un netīkams. Tam man ir paredzēts vēl viens, mazliet slīpētāks variants. Partija `Visu mums, latviešiem` un pēc nosaukuma puķīte/sirsniņa vai jebkāds simbols pēc pašu izvēles, kuru apskatot ar palielināmo stiklu (vai, ja vajag vēl drošāk - ar mikroskopu) top redzams, ka puķīti veido burti p a r t i j un ā. Lūk, vēl viena iespēja pateikt patiesību tai pat laikā atstājot pozitīvu iespēju uz pārējiem cilvēkiem!