poniji un rozā vienradži

Jūtu, ka ir pienācis laiks kaut ko uzrakstīt, šovakar man ir ko teikt. Un patiesībā, ja dažam labam liekas, ka es slinkoju un neko nerakstu, tad tā nebūt nav, vienkārši pēdējā laikā viss tiek nodrukāts nedigitālā formātā, jo esmu apvainojusies uz datortehniku. Izdomāju, ka ja viņa mani nemīl, es arī viņu nemīlēšu. Vienpusēja mīlestība taču neesot forša, ne tā? Vismaz kaut ko tādu es izlasīju tai supergudrajā Runā sadaļā, kas atrodama burvīgajā draugiem.lv portālā. Paldies, tev, Runā sadaļa, paldies, pateicoties tev es beidzot izprotu dzīvi un jūtos apgarota!
Bet tagad ķeršos pie lietas. Šoreiz pienākusi kārta publiski aprunāt televizorus.
To, ka televizors ir viens no šīs pasaules lielākajiem ļaunumiem (protams, ne tik liels un varens kā skābās augsnes, kas bez žēlastības sagrauzīs jūsu dārza rūķa seju) nojautu jau sen, bet, tā kā dziļi zemapziņā esmu bailīgs cilvēks, izvairījos no saskarsmes ar šo sātanisko kasti jau pāris gadus.
Pēkšņi kādu vakaru sajutos drosmīga (visticamāk mani iedvesmoja kāds izcils citāts no Runā sadaļas). Ar bailēs trīcošām rokām ieslēdzu sudrabaini mirdzošo (iedvesma tēlainajam apzīmējumam ņemta no "Krēslas", es sekoju modei) kasti. Tās ekrānā parādījās ziņas. Atviegloti nopūtos un nodomāju, ka varbūt viss nav nemaz tik traki kā man likās un tūdaļ, tūdaļ sāks stāstīt par jaundzimušiem pandu mazuļiem vai ko tamlīdzīgu.
Bet nekā. Ekrānā parādījās vīrietis, kurš stāstīja par to, ka pienāks laiks, kad Latvijā beigsies bezdarbs un tas būs briesmīgi, jo tad mums nāksies ielaist Latvijā viesstrādniekus no Ēģiptes, Lībijas un citām valstīm. Un tas taču būs tik briesmīgi, jo mēs esam skaista, tīra, droša valsts! To visu klausoties, sadzirdu viņa balsī panikas pieskaņu un ar gara acīm saredzu ainu, kas visticamāk redzama šī vīrieša acu priekšā runājot - viņš  laimīgs iet pa parku, uzsmaidīdams bērniem un vecām tantiņām, ēd saldējumu. Te pēkšņi no stūra izskrien briesmīgs, netīrs Ēģiptes viesstrādnieks, atņem viņam saldējumu un nogrūž zemē. Vīrietis izplūst asarās.
Izdomāju, ka nu nē, vienai dienai pietiks. Laikam mans prāts vēl nav gatavs televizora iemīlēšanai un visur saklausa rasisma pieskaņu.
Šodien mēģināju vēlreiz. Sakopojot pēdējās drosmes paliekas, varonīgi devos uz viesistabu, no kuras bija dzirdamas agresīvās televizora izdvestās skaņas. Nolēmu būt piesardzīgāka kā iepriekš un visu sāku ar it kā tik nevainīga jautājuma uzdošanu: "Ko šobrīd rāda?" Manu pēkšņo interesi uztvēra ar aizdomu pilnu izbrīnu, taču atbildēja, ka rādot neglītāko suņu konkursu. Atkal jutos šokēta līdz savas saltās sirds dziļumiem, taču nolēmu nebūt aizspriedumaina un paskatīties. Izrādījās, ka tai konkursā piedalās dažādas briesmīgas situācijas pārcietuši sunīši. Piemēram, bija trīskājains sunītis, sunītis, kura galvu pēc viesuļvētras pārdzīvošanas rotāja milzu rēta, sunītis, kurš žokļa traumas dēļ nespēja normāli ēst un tamlīdzīgi. Bet cilvēki tik skatās un priecājas.  Es laikam kaut ko nesaprotu, bet nu ja jau tas skaitās labi un jauki, es apsveru iespēju rosināt veidot, piemēram, neglītāko vecmāmiņu vai neglītāko bērnu konkursu. Tas arī būtu jauki un sirdi priecējoši, ja?

Ak šie mūžīgie paradoksi!

Vispār nosaukumam ar šo ierakstu ir tikai tik daudz sakara, ka vispirms gribēju pastāstīt kādu interesantu novērojumu - kādi 90% meiteņu, kuras saka, ka visi vīrieši ir cūkas, ir resnas (man laikam vajadzēja teikt `kolorītas`, atvainojos) un/vai neglītas (man laikam vajadzēja teikt `nesimpātiskas`, atvainojos). Pasaule ir dīvaina un es laikam galīgi neesmu feministe.

Tā, filozofiskā pārdomu daļa beigusies.
Tagad par praktiskākām lietām.
Kā jūs domājat, ja es ierosināšu ziemā riteņbraucēju celiņus pārveidot par pensionāru celiņiem, šo ieteikumu akceptēs? Es personīgi neredzu iemeslu, lai to nedarītu, manuprāt, ļoti praktiska ideja, jo redz` ziemā riteņbraucēji ir bezmaz uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, ne tā? Toties pensionāri mēdz bremzēt cilvēku plūsmu un satiksmi kopumā, un radīt bīstamas situācijas. Nu gluži kā riteņbraucēji vasarā! Iedomājaties šo skaisto skatu - visi iet pa vienu ceļa pusi, pensionāri pa otru kārtīgā līnijā (vai arī kašķējoties savā starpā manis pēc). Visi ir laimīgi.

Tad vēl es jums šoreiz gribēju pastāstīt, ka man beidzot ir izdevies atrisināt jautājumu, kas nomāc cilvēku prātus jau gadiem ilgi - kāpēc pirmklasniekiem milzīgās mugursomas atrodas teju vienā līmenī ar galvu? Atbilde nepavisam nav pārsteidzoša - tā zinības ir tuvāk smadzenēm. Augot, centība mācībās lielākajai daļai mazinās un līdz ar to zinības tuvojas otrajam galam. Easy.

Šoreiz viss. Starp citu, es sev apsolīju, ka šogad rakstīšu vairāk. Netēlošu vecu, pusmirušu, pusmūža krīzes māktu siļķi, bet gan pārvarēšu slinkumu un rakstīšu.