14. lietas, kuru ievērošana padarītu manu dzīvi jaukāku

 Es pēdējā laikā ļoti bieži aizdomājos par to, kādi kaitinoši sīkumi manu ikdienu apgrūtina. Tas mani atkal noved pie secinājuma, ka esmu visnotaļ ļauns cilvēks, kurš nedomā par citiem (šai gadījumā - svešiem) cilvēkiem. Bet nu ko darīt, visi jau nevar būt jauki. Šodien, braucot mājās galvā apkopoju šo sīkumu sarakstu un tagad jums būs ekskluzīva iespēja iekļūt manā ļaunajā prātā, apsveicu! Un tātad:
1. Cilvēkiem, kuri..hmm..teiksim tā, aizņem pārāk daudz vietas šajā pasaulē (vairāk par pusi no gājējiem atvēlētās ceļa daļas) + vēl piedevām nemāk paiet malā, vajadzētu aizliegt pārvietoties kopā ar visiem pārējiem cilvēkiem, jo īpaši - riteņbraucējiem.
2. Cilvēkus, kuri mīl lietot uzturā zivis vai citus specifisku smaku izdalošus produktus, bet man nezināmu iemeslu dēļ neizjūt uzticību zobu pastai, vajadzētu aizliegt ielaist sabiedriskajā transportā. Tas pats arī attiecas uz cilvēkiem, kuru uzticību nav guvuši dezoderanti.
3. Aizliegt cilvēkiem pārlieku bezgaumīgi ģērbties. Izņemot gadījumus, ja par to ir iespējams pasmieties.
4. Aizliegt atskaņot mūziku (ja tiešām to tā var nosaukt), kura manām ausīm liekas kā skaņa, kas rodas dakšiņai iekrītot blenderī. Tas attiecas uz manu dārgo kaimiņu!!
5. Nesaukt iepriekšminēto skaņu kopumu un citus tamlīdzīgus trokšņus par mūziku. Galu galā, tas apkauno mūziku.
6. Aizliegt runāt par politiku/reliģiju cilvēkiem, kuri par to tiešām neko, neko nesaprot. Un par reliģiju papildinot - nekādā gadījumā nemēģināt man uzspiest savu teoriju par Dieva eksistenci vai neesamību.
7. Aizliegt manā klātbūtnē gatavot/lietot uzturā ēdienus, kuru galvenā sastāvdaļa ir sēnes.
8. Aizliegt IESAKU DRAUGIEM sadaļā likt pārlieku salkanos tekstus par mīlestību/draudzību utml. + manu mīļāko rakstnieku citātus, jo to pārlasīšana pārlieku daudzas reizes manī mēdz radīt riebumu.
9. Aizliegt taisīt miljards dienasgrāmatu ierakstus par Dinamo uzvarām/zaudējumiem. Es vēl saprastu, ja to darītu viens vai divi cilvēki, bet nē, kur nu! Lūdzu, ļaujiet man dzīvot manā kastē neko nezinot par hokeja rezultātiem!
10. Aizliegt stulbiem cilvēkiem gudri izteikties. Vienīgi atkal izņemot gadījumus, ja tas ir smieklīgi.
11. Aizliegt rakstīt ShAaDaA veidā.
12. Likt cilvēkiem iegaumēt, ka latviešu valodā nav burta w. Tātad, nav jaraksta wisaados shitaados weidinjos. Tāpat laipni atgādināt cilvēkiem, ka rakstot nenāk par sliktu elementārāko pieturzīmju, kā arī garumzīmju lietošana.
13. Aizliegt visādiem pusmūža un jaunākiem izmisušiem vīriešiem, kuriem dzīvē acīmredzot neveicas, izteikt dažādas piezīmes ("Ei, katjonok!" utml.) un citādi piesieties.

14.Atgriežoties pie cilvēkiem, kuri pasaulē aizņem pārlieku daudz vietas, atcerējos vēl vienu lietu. Aizliegt šiem indivīdiem pārvietoties ar starppilsētu autobusiem, ja konkrēto indivīdu nav iespējams ietilpināt vienā sēdvietā. Un ja tomēr vēlme braukt ar autobusu ir nepārvarama - likt iegādāties divas biļetes, jo nav jau tā, ka, ja blakussēdētājs pilnīgi visu savu vietu neaizņem, viņš vēlas, lai brīvajā vietā ietilpinātos otra cilvēka miesas.

Gan jau kaut ko aizmirsu. Bet nekas, ja ienāks prātā -  papildināšu. Vēlu jauku vakaru! :)

Radiatoru likteņu līkloči. Dzīves nomocītais radiators.

Teju katru dienu, kad uzturamies telpās, mēs saskaramies ar radiatoriem. Bet, vai mēs kādreiz iedomājamies kā jūtas šie fantastiskie, apbrīnojamie dzelzs veidojumi, kuri dāvā mums siltumu gada aukstajos mēnešos? Droši vien ne. Mēs nekad neieklausāmies tajā, ko mums vēlas vēstīt radiatori. Pirmo reizi par šo milzīgo pasaules mēroga problēmu es iedomājos ziemā un pastāstīju par to Gundegai, kura, starp citu, to pilnībā saprata (vai vismaz izlikās, ka saprata).
Tad nu es pievērsos kādam konkrētam radiatoram (kura atrašanās vietu drošības apsvērumu dēļ atklāt nedrīkstu) un viņš man pastāstīja savu skumjo, sirdi plosošo dzīves stāstu.

... mana pirmā trauma radās jau agrā bērnībā, kad sapratu, cik skarbs un nenovēršams mēdz būt liktenis. Es vēlējos kļūt par ventilatoru, taču nē, kur nu, man bija lemts kļūt par radiatoru, jo mani vecāki un mani vecvecāki, un vecvecvecāki bija radiatori, un arī visu iepriekšējo paaudžu radinieki bija radiatori. Tā nu es brīvprātīgi piespiedu kārtā kļuvu par radiatoru. Viss jau būtu bijis labi, ja cilvēki kaut mazliet novērtētu radiatorus, bet kur nu! Reizēm man nākas sadzīvot ar maizītēm, kuras aiz manis iestūķē mazie un it kā tik piemīlīgie bērni, reizēm ar dažādiem uz manis novietotiem priekšmetiem, vai sliktākajā gadījumā (īpaši ziemas sezonā) - dibeniem, kuri cenšas sasildīties.

Patiesībā, jaunībā mana dzīve bija tīri ciešama. Es biju iemīlējies. Es iemīlējos viņā jau pirmajā mirklī, kad mani ienesa telpā. Viņa sildīja telpas ar gados izkoptu prasmi un tādu mīlestību kā neviena cita. Taču ēkas īpašnieki pēc kāda laika iegādājās jaunus radiatorus un tos, kas viņiem bija kalpojuši jau gadiem ilgi, bez mazākās nožēlas kripatiņas aizsūtīja uz Citiem sildīšanas laukiem. Protams, tā jau jūs cilvēki darāt, jūs nekad neaizdomājaties par radiatoru jūtām, jūs jūtaties pārāki par visiem! Lai vai kā, bet tie bija skaistākie mēneši manā mūžā. Es vienmēr atcerēšos, cik vienmērīgi mums kopā izdevās piesildīt telpas. Nekad nebija par karstu vai par aukstu. Es ceru, ka viņai klājas labi šajos Citos sildīšanas laukos. Runā, ka tur neesot bargas ziemas. Tas nozīmē, ka mana mīļā beidzot var atpūsties. Es ticu, ka reiz mēs atkal tiksimies un atkal sildīsim kopā jau citā galaktikā.

Jau ilgus gadus domāju par pašnāvību, bet atkal jau, kur nu, pat šāda izvēles brīvība radiatoriem ir liegta! Es labprāt sarūsētu, bet vietā, kur atrodos ir pārlieku labs jumts un mitrums netiek man klāt. Atkal skarbais, nepielūdzamais liktenis.

Es labprāt atrastu sev kādu hobiju, taču pagaidām tas man sagādā problēmas. Varbūt jūs varētu ko ieteikt skumju māktam radiatoram labākajos gados ar melanholiķa dvēseli, kuram patīk sildīt telpas vienatnē vai arī kopā ar labiem draugiem, kā arī izbaudīt santehniķu sniegtos pakalpojumus relaksācijai? Esmu domājis par jogu, taču nezinu, vai tas ir tieši tas, ko vēlos. Man drīzāk gribētos izpausties kā radoši.

Kā viss sākās?

Tas, ka man patīk rakstīt man bija skaidrs sen. Tas, ka man patīk domāt visādas muļķības - vēl senāk. Tas, ka man nepatīk rakstīt dr.lv dienasgrāmatas - pasen. Tas, ka man slinkums rakstīt ar roku - nesen. Tas, ka bloga izveide šo problēmu atrisinātu - tad pat, kad sapratu, ka esmu slinka rakstītāja uz papīra. Un tas, ka šī ideja jāīsteno - šodien ciemojoties pie Mārča.

Nekādas dziļās domas rakstīt te netaisos, tās es paturēšu savai dienasgrāmatai. Varbūt. Bet kas zin.