Tad nu es pievērsos kādam konkrētam radiatoram (kura atrašanās vietu drošības apsvērumu dēļ atklāt nedrīkstu) un viņš man pastāstīja savu skumjo, sirdi plosošo dzīves stāstu.... mana pirmā trauma radās jau agrā bērnībā, kad sapratu, cik skarbs un nenovēršams mēdz būt liktenis. Es vēlējos kļūt par ventilatoru, taču nē, kur nu, man bija lemts kļūt par radiatoru, jo mani vecāki un mani vecvecāki, un vecvecvecāki bija radiatori, un arī visu iepriekšējo paaudžu radinieki bija radiatori. Tā nu es brīvprātīgi piespiedu kārtā kļuvu par radiatoru. Viss jau būtu bijis labi, ja cilvēki kaut mazliet novērtētu radiatorus, bet kur nu! Reizēm man nākas sadzīvot ar maizītēm, kuras aiz manis iestūķē mazie un it kā tik piemīlīgie bērni, reizēm ar dažādiem uz manis novietotiem priekšmetiem, vai sliktākajā gadījumā (īpaši ziemas sezonā) - dibeniem, kuri cenšas sasildīties.
Patiesībā, jaunībā mana dzīve bija tīri ciešama. Es biju iemīlējies. Es iemīlējos viņā jau pirmajā mirklī, kad mani ienesa telpā. Viņa sildīja telpas ar gados izkoptu prasmi un tādu mīlestību kā neviena cita. Taču ēkas īpašnieki pēc kāda laika iegādājās jaunus radiatorus un tos, kas viņiem bija kalpojuši jau gadiem ilgi, bez mazākās nožēlas kripatiņas aizsūtīja uz Citiem sildīšanas laukiem. Protams, tā jau jūs cilvēki darāt, jūs nekad neaizdomājaties par radiatoru jūtām, jūs jūtaties pārāki par visiem! Lai vai kā, bet tie bija skaistākie mēneši manā mūžā. Es vienmēr atcerēšos, cik vienmērīgi mums kopā izdevās piesildīt telpas. Nekad nebija par karstu vai par aukstu. Es ceru, ka viņai klājas labi šajos Citos sildīšanas laukos. Runā, ka tur neesot bargas ziemas. Tas nozīmē, ka mana mīļā beidzot var atpūsties. Es ticu, ka reiz mēs atkal tiksimies un atkal sildīsim kopā jau citā galaktikā.
Jau ilgus gadus domāju par pašnāvību, bet atkal jau, kur nu, pat šāda izvēles brīvība radiatoriem ir liegta! Es labprāt sarūsētu, bet vietā, kur atrodos ir pārlieku labs jumts un mitrums netiek man klāt. Atkal skarbais, nepielūdzamais liktenis.
Es labprāt atrastu sev kādu hobiju, taču pagaidām tas man sagādā problēmas. Varbūt jūs varētu ko ieteikt skumju māktam radiatoram labākajos gados ar melanholiķa dvēseli, kuram patīk sildīt telpas vienatnē vai arī kopā ar labiem draugiem, kā arī izbaudīt santehniķu sniegtos pakalpojumus relaksācijai? Esmu domājis par jogu, taču nezinu, vai tas ir tieši tas, ko vēlos. Man drīzāk gribētos izpausties kā radoši.
