Stroke the furry wall

Pirmais septembris man vienmēr ir asociējies ar gladiolām, rudens sākumu un nu jūs jau saprotat,visām tām klasiskajām lietām. Jau otro gadu šim sarakstam ir pievienojušās vēl divas, ne tik klasiskas asociācijas - briesmīgi svētku tērpi un neglītas frizūras.
Par to pirmo es šoreiz neko nestāstīšu, par otro gan. (lai gan, atklāti sakot, šis gads atpaliek no pagājušā redzēto neglīto frizūru skaita ziņā).
Manas simpātijas nekad nav guvušas frizūras ar pārspīlētu slapjuma efektu. Tā vien mēle niez pajautāt: "Man likās, ka ārā šodien bija saulains laiks! Tomēr līst?"
Šogad aizdomājos par to, ka lai arī cik burvīgi šis jautājums derētu, sirds kāro pēc kā orģinālāka. Un tad nāca iedvesma un radās: "Meitenīt, tu taču izskaties tik apburoši, ka tevi redzot pat mākoņi siekalojas!"

Nobeigumā vēl piebildīšu, ka šī teiciena radīšanai man nebija neviena iedvesmas avota (tikai tik vien, cik `slapjās` frizūras atmiņā, tai nodaļā, kur glabājas visas bērnības traumas), tā kā prieks, ka šogad nevienam/nevienai šo briesmeklību uz galvas nemanīju.